PRIEKUĻU VIDUSSKOLAS VĒSTURE

1856.– 1900.

Pirmā skola Priekuļu pagastā nodibināta 1856. gadā. Tā atradās „Sostes” mājās. Skolotājs Pēteris Eicēns pēc amata bijis namdaris. Viņš šeit dzīvojis, mācījis bērnus, strādādams pie sava skrūvsola. Viņa alga bijusi 50 sudraba rubļi gadā. Skolotāja pieņemšana šajā laikā bija jāsaskaņo ar vietējo muižnieku un mācītāju.
1858. gadā skolu pārceļ uz „Mazeicēniem”. Telpas bija ļoti šauras un nepiemērotas mācībām.
1860. gadā valdība piespieda uzbūvēt skolu „Rīdzenēs”. Te skola atradās līdz 1882. gadam. Skolotājs bija Otto Vīksniņš. Skolā galvenokārt mācījās lasīt un rakstīt, svarīgākā grāmata bija Bībele.
1883. gadā skola tika pārcelta uz pagasta centru Jāņkalnā. Skolas ēka bija vienstāvu nams (bez piebūves), un tas kalpoja arī pagasta valdes un tiesas telpām.
1887. gadā 11. septembrī Priekuļu pagasta vecākais J. Kampe un mācītājļaužu pagasta vecākais M. Jākobsons ierosināja pagasta skolu pārveidot par divklasīgo Ministrijas skolu. Vēlāk gan slikto naudas apstākļu dēļ to apstiprināja kā viengadīgo Ministrijas skolu. Te sāka strādāt ticības mācības skolotājs Vilhelms Melbārdis ar 150 rbļ. algu. Par skolas priekšnieku pieņēma Jāni Avotiņu ar 330 rbļ. algu gadā. Skolu iesvētīja 8. novembrī, un nākamajā gadā tā sāka darbu.
1891. gadā par skolas priekšnieku ar 450 rbļ. lielu algu ievēlēja Jēkabu Ozolu (1863.–1933.). Skolotājs strādāja ar lielu entuziasmu un skolai atdeva 42 gadus no savas dzīves. 1892. gadā skolai uzbūvēja otro stāvu un viengadīgā Ministrijas skola kļuva par divgadīgo. To atklāja 1862. gada 16. augustā. Tika pieņemts skolotājs R. Avotiņš ar 330 rbļ. lielu algu. 1893. gadā skolai iegādājās ērģeles. 1895. gadā pieņēma skolotāju L. Bišeru ar 200 rbļ. algu gadā. 1989. gadā skolai piešķīra pirmo pabalstu no valdības – 500 rbļ. gadā.

1901.– 1970.

1901. gadā tika veikta skolas pārbūve – uzcelta piebūve, kas izmaksāja 4395 rbļ. 1902. gadā tika rīkoti pirmie koku stādīšanas svētki, visa skolas zeme tika pārvērsta par dārzu. Skolēnu skaits skolā bija 150.
1907.–1908. gada revolūcijas periodā daudzi skolotāji aktīvi piedalījās revolucionārajā cīņā. 1911. gadā pieņēma darbā skolotāju Mildu Avotiņu ar 360 rbļ. algu gadā. 1912. gadā Ministrijas skola atzīmēja 25 gadu darba jubileju. Skolas pārzinis Jēkabs Ozols savā ziņojumā atzīmēja, ka skolu apmeklējuši 1000 bērnu. Viņa darbs tika augstu novērtēts – 1898. gadā J. Ozols tika apbalvots ar medaļu „Par nopelniem”. Priekuļu Ministrijas skola pastāvēja 5 gadus kā vienklasīgā un 27 gadus kā divklasīgā skola.

Ar 1919. gada 8. decembra Neatkarīgās Latvijas lēmumu Priekuļu Ministrijas skola tika pārveidota par Priekuļu sešgadīgo pamatskolu. 1926. gadā skola svinēja savas pastāvēšanas 70 gadu jubileju.

1933. gadā par skolas pārzini sāka strādāt Jānis Vanags. Skolā strādāja 4 skolotāji: J. Vanags mācīja ticības mācību, aritmētiku, zēniem rokdarbus un militāro mācību; A. Strazdiņš – dziedāšanu, zīmēšanu, ģeogrāfiju; K. Šmite-Pēterēna mācīja latviešu valodu, rokdarbus un mājturību meitenēm; E. Rauziņa – latviešu valodu, fizkultūru un svešvalodas (angļu, vācu). 1935. gadā skolā mācījās 101 skolēns, skolai bija neliela bibliotēka – 2247 grāmatas. Skolai bija arī savs karogs, kas gāja bojā līdz ar bibliotēku, kad 1944. gadā skolu nodedzināja.

1940. gads sākās ar lielām pārmaiņām skolā – padomju vara lika izstrādāt jaunas programmas, organizēja jaunu mācību grāmatu izdošanu, jaunu kadru sagatavošanu. Skolā nodibināja pionieru un komjaunatnes organizācijas. Skolā mācījās 150 skolēni. Pārziņa
J. Vanaga vietā tika iecelts A. Strazdiņš.

Vācu okupācijas gados no 1941. līdz 1944. gadam par skolas pārzini atkal sāka strādāt J. Vanags. 1943./1944. mācību gads ienesa skolas dzīvē radikālas pārmaiņas – skolas telpas bija vajadzīgas vācu karaspēkam. Trīs jaunākās klases atlaida mājās, bet vecākās mācījās „Mežciemu” mājās. Atkāpjoties 1944. gada septembrī vācieši skolu nodedzināja.

1944. gadā skolai vajadzēja meklēt jaunu mājvietu. To atrada Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā uz vienu gadu. Internāts darbojās „Knēžās” uz kurieni 1945. gadā pavasarī pārcēlās arī skola. Rudenī par skolas direktoru sāka strādāt Pēteris Plūme. 1946. gada 1. septembrī par Priekuļu nepilnās vidusskolas direktoru sāka stŗādāt Roberts Kazaks.

1948. gadā komisija apskatīja nodegušo skolas ēku un sastādīja aktu, konstatējot, ka to ir iespējams atjaunot. Celtniecības darbi sākās 1948. gadā, un skola bija paredzēta 7 klasēm ar 186 skolēniem.

1950./1951. mācību gadā Priekuļu skola darbu sāka atjaunotajās skolas telpās. Celtniecība bija izmaksājusi valstij 53 500 rubļus. Direktors R. Kazaks strādāja līdz 1953. gadam.

1953. gadā par skolas direktori sāka strādāt E. Kameņeva. 1961. gadā sāka skolas piebūves celtniecību, ko sāka izmantot jau 1963. gadā. Skolai tagad bija fizkultūras zāle, ķīmijas un mājturības kabineti, skolēnu garderobes un darbnīcas zēniem, kā arī skolotāju istaba. 1961. gadā skolai apstiprināja 8. klasi ar 10 skolēniem.

Skolā no 1962. līdz 1972. gadam mācības notika arī krievu valodā, skolēnu skaits bija apmēram 40, tāpēc strādāja apvienotajās klasēs.

1971.– ...

1968./1969. gadā par skolas direktori sāka strādāt V. Gailīte, bet 1978. gadā Marija Ābele (Bērziņa). M. Ābelei bija radoša sadarbība ar Priekuļu SIS direktoru V. Jurkānu un Baltijas MIS direktoru J. Agafonovu. Pieaugot iedzīvotāju un skolēnu skaitam Priekuļos, nostiprinājās doma par jaunas skolas celtniecības nepieciešamību. Projektu apstiprināja 1982. gadā 856 audzēkņiem.
1983. gada 1. septembrī skolas kolektīvs svinīgi iemūrēja pamatakmeni jaunās skolas būvlaukumā. 1986. gada 1. septembrī jaunā skolas ēka vēra vaļā savas durvis 517 skolēniem un 40 skolotājiem. Vēl bija jāuzceļ skolas sporta zāle, kuru atklāja 1987. gadā. Šajā gadā skolā jau strādāja 55 skolotāji.

1991. gadā par skolas direktoru sāka stŗādāt Andrejs Rampāns. Viņš skolā iekārtoja pirmo datorklasi. 1995./1996. māc. g. skolā jau mācās 664 skolēni un 63 pedagogi.

1997. gadā par skolas direktoru sāka strādāt Mārtiņš Milgrāvis.

1999. gada 24. novembrī skolā viesojās Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga.

No 2008. gada 1. septembra skolas direktore ir Iveta Apine.